dzeru tagad viena
Kādā glāzē tu man ielēji sevi.
Tu. Es. Mēs apreibām.
Es dzēru vairāk kā atļauts. Es vienmēr tā daru.
Es dzeru tagad viena
dzīvi. Sev esmu atļāvusi vēl vairāk.
Bet ekstāzi vairs es nepazīstu.
Tā ir izmirusi no mana prāta un ir palikuši skeleti, kas
uzdzen galvassāpes un paģiras katru dienu.
Slikti.
Man gribas vemt
no tā cik salds tas viss bija.
Kā no tik saldas pārtikšanas var nākt tik sāļas asaras?
Ceru, ka tas nebija kāds lēts vīns.
Ceru, ka glāzei pieliki klāt narkotikas.
Es pārāk daudz ceru un
dzeru tagad viena
dzīvi.
Tā bija mākslīga, ķīmiska un nožēlojama halucināja.
Tu neesi.
No rīta pamodos. Cik ierasti.
Ir paģiras.
Glāze pie gultas pustukša.
Redzu savu dzīvi acu priekšā.
Sāļa asara noriet kā lēna vasaras saule gar manu vaigu. Un pazūd.
Viss pazūd, bet ne tu.
Es nekad nedzeru viena, jo tu esi mana dzīve.
Ja tevis nav, ja tu neesi.
Tad mana dzīve..
